Pirmā meitene tribīnē

Lai gan daži viņas portāla tribine.lv raksti saceļ pamatīgu ažiotāžu Latvijas blogosfērā, viņa tik un tā visiem patīk un skapjos skeletus neglabā. Ar Martu man ieteica aprunāties kāda mana bloga lasītāja, sakot, ka manas intervijas ir tikai ar džekiem, bet šajā lauciņā darbojas arī dažas un spilgtas meitenes. Marta ir tieši tāda, bet nevērtējiet pārāk skarbi, jo viņa ir mana pirmā meitene.

Čau, vai arī varbūt tev ir ērtāk pa e-pastu?

Atkarībā no jautājumiem (smejas), bet nē, nu mēģinām caur Skype.

Bet tas būs tik un tā ilgi, jo ne es žurnālists un ne tu no darbiem brīva.

Jā, nu protams.

Pie tam tu vēl esi meitene.

Nē, nu kas tad tas tāds tagad bija (smejas). Es strādāju tīrā vīriešu kolektīvā, tā kā nebaidies. Nebūs tā, ka kliegšu, ka gribu rozā poniju un kāpēc tu to nesaproti.

Labāk būtu ja kliegtu, meitenei jābūt arī meitenei. It sevišķi poniju jautājumos.

Nu to es atļaujos mājās.

Pilsoniskā žurnālistika. Kāpēc ne „Ievas māja?”

Kas ir Ievas māja? Nu „Ievas mājā” es nerakstu, jo man absolūti neinteresē padomi par to, kā izkrāsot savu ikdienu. Man vienkārši tāda žurnālistika liekas garlaicīga.

Pilsoniskā žurnālistika mani sainteresēja, jo tas bija kaut kas jauns, kaut kas, kas nav pakļauts nekādiem “gostiem” un man likās interesanti ieraudzīt - ko dara cilvēki, kad viņiem viss ir atļauts. Nu ar domu, gānies par Latvijas žurnālistiku - nu lūdzu, tagad tev ir iespēja pamēģināt pašam un izdarīt savādāk.

Man ir pāri pa 30, kas ir „gosti”?

Pamatlikumi. Pieturēšanās pie žurnāla iekšējās rakstīšanas kultūras kaut kādas. No sērijas - par losi nevienu saukāt savā rakstā nedrīkst.

Un tribine.lv tu pati arī raksti?

Jā, daudz un dikti. Pēdējā mēnesī mazāk, jo esmu tikusi pie palīga, bet principā visu šo pusotru gadu pati aktīvi rakstīju. Diemžēl jāatzīst - pārsvarā visādu draņķi, kaut kādi nopietnāki raksti ir tikai daži. Man pašai pārāk neinteresē nodarboties ar žurnālistiku, man patīk vadīt un attīstīt šo projektu. Ja būtu gribēju nodarboties ar žurnālistiku, nebūtu gājusi prom no LNT.

Paskatoties tribine.lv galvenos rakstus, tur pārsvarā ir par dzīves izkrāsošanu. Playboy meitenes un 60-to gadu erotika.

Nu jā, tā arī ir tā mūsu sabiedrības galvenā interese. Nezin kāpēc visi ir iedomājušies, ka pilsoniskā žurnālistika ir tikai atmaskojoši raksti par valsts amatpersonām un apcerējumi par demokrātiju.

Kas tad ir tā pilsoniskā žurnālistika?

Pilsoniskā žurnālistika ir milzīga mēslu bedre, kur ik pa laikam iemirdzas pa dimantam. Tomēr tas nenozīmē, ka lasītājiem tie dimanti interesē. Es jau sen esmu definējusi, ka pilsoniskā žurnālistika ir nenormāli plašs jēdziens, tajā ietilps meli, sekss, draņķi, politika un šizofrēnija. Nevajag domāt, ka pilsoniskā žurnālistika ir kaut kāds cilvēka augstāko vērtību atspoguļojums.

Privātā dzīve pašu spēkiem?

Nu šobrīd Latvijā tā tas izskatās. Bulvārprese taču it visur ir pirkta un interesē. Tātad cilvēki arī par to grib paši rakstīt.

Cik tribine.lv ir kas regulāri raksta tieši jums?

Ļoti aptuveni varu teikt - kādi 15 cilvēki. Tomēr ir daudz tādu, kas sāk aktīvi, tad pazūd. Ir daudz tādu, kas mēnesī uzraksta vienu rakstu, bet tā jau veselu gadu.

Un ja es pareizi saprotu, viņi ar savu rakstīšanu var nopelnīt?

Tiem, kam to esmu piedāvājusi - jā. Vienu latu par ziņu. Ir tādi, kas ir arī atteikušies no šīs naudas. Taču mums nav sistēma - uzraksti vienu rakstu un uzreiz dabūsi latu.

Un kā tribine.lv nopelna šo naudu, ko samaksāt saviem žurnālistiem?

tribine.lv ir tikai viens no SIA “Nerealitāte” piederošiem portāliem un biznesiem, mēs šobrīd nepelnām neko. Mūs, tā teikt, “subsidē.” Pie tam vēl - tikām pie Zaļās gaismas investīcijām mūsu uzņēmumā un daļa no šīs naudiņas tiek novirzīta arī tribīnei.

Kas ir šīs zaļās gaismas investīcijas?

Tas ir uzņēmums, kas izveidojās un darbojās valsts atbalsta programmas ietvaros, tur darbojas vairāki “lieli” cilvēki no bankām un tamlīdzīgi, kas skatās, kā šīs investīcijas tiek izlietotas. Mēs ar viņiem regulāri tiekamies, viņi mums dod vērtīgus biznesa padomus, palīdz ar kontaktiem. Tā pat nav tikai un vienīgi finanšu investīcijas, tās ir arī “labo padomu” investīcijas. Šobrīd gan šis fonds vairs jaunus uzņēmumus, kuros investēt, nemeklē. Bet, cik zinu, citi kas ieguva šīs investīcijas, ir saistīti ar kaut kādām IT lietām, tehnoloģijām, mēdijiem.

300 000 Ls interneta izklaides un informatīvā satura portālu biznesā. Tā ir tribine.lv?

Tā ir SIA “Nerealitāte”. Tribīne no tās summas saņem mazu, mazu daļiņu. Kā jau teicu - mums ir arī citi biznesi un plāni, ko gan laikam šobrīd vēl nedrīkst atklāt.

Es savā RSS lasītājā biju ielicis Agra Krusta blogu par putnu bildēm un nesen pamanīju, ka viņš fotogrāfē arī tribine.lv, bet tagad izrādās ka viņam pieder tribine.lv

Un viņam pieder visa SIA “Nerealitāte”. Viņš ir mans boss. Lai gan teorētiski tribine.lv domēns ir reģistrēts uz mana vārda un tas ir mans projekts, par kuru vienojāmies, ka viņu ņemšu un attīstīšu. Tā nebija kaut kāda spiesta lieta, tas bija tā - ja tev ir tāda ideja, ņem, dari, rīkojies.

Vai tribine.lv ir konkurenti?

Nē. Par konkurentiem es uzskatu tos, kas var atņemt lasītājus. Internetā šāda konkurence, manuprāt, pastāv tikai starp lielajiem ziņu portāliem - delfiem, tvnet un apollo. Bet arī, lielākā daļa cilvēku lasa vismaz divus no trīs šiem portāliem.

Tad jau tev viegla dzīve, jeb visus rakstus jāizlasa un lielā poga jāspiež?

Es izlasu visus rakstus pēc tam, kad tie ir publicēti, lasu visus komentārus, tagad arī lieku klāt atslēgvārdus, lai rakstiem veidotos saistīto rakstu datu bāze.

Un kur ir tas interesantums? LNT laikos nebija vairāk?

Noteikti nē!

Kur tad ir tā sāls?

Es attīstu projektu - domāju skices, sadarbojos ar programmētājiem, meklēju interesantas ziņas. Mums ir arī fotogrāfs - Andrejs Strokins, kuram arī kopīgi organizējam reportāžas. Pret mums ik pa laikam vēršas ar draudiem par tiesu, nāk ciemos lamāties (smejas). Man ir interesanti, kā neliela cilvēku komanda spēj pacelt gandrīz tikpat daudz, cik lielie ziņu portāli. Strādāt tradicionālajos mēdijos - tas ir raustīties no priekšniecības, nekad neko līdz galam nezināt un taisīt reportāžas par to, par ko liek un galvenais tā, kā tev liek.

Vai LNT tā notiek?

Tā notiek visur. Visur ir galvenais redaktors, kurš 90% pasaka ko, kur, kā un cik.

Izņemot tribine.lv?

Nu mēs taču nevienam neliekam iet un rakstīt par to un to. Izņēmums ir Andrejs, bet arī, ir lietas, ko viņš ir pateicis, ko nebildēs un mēs nekad viņam to nespiežam. Andrejs, starp citu, arī savā ziņā ir īstas pilsoniskās žurnālistikas pārstāvis - viņš pameta darbu fotoziņu aģentūrā, lai nāktu strādāt uz tribīni. Samaksa proporcionāli darbam noteikti sanāk mazāka.

Ja TVnet piedāvā pārpublicēt mana bloga rakstu, kāpēc lai es izvēlētos rakstīt tribine.lv?

Izvēlies rakstīt abos! Bet ja drīkst tikai vienā, tad es noteikti publicētos TVnetā, skaidrs taču. Tāpēc jau tribīnei ir vajadzīgs uzaudzēt kaut kādu kritisko apmeklējumu. Otra lieta - ja tev interesē mazāk degradējošu komentāru - tad gan labāk publicēties tribīnē.

Kuras tēmas tribine.lv ir brīvas rakstīt gribētājiem?

Visas tēmas. Mums taču nav nekādu ierobežojumu. Maz raksta kino un grāmatu recenzijas. To vajadzētu, bet es nevaru galvot, ka tas būs lasīts produkts, tas vienkārši ir nepieciešams, lai kaut kā kvalitatīvi stātos blakus visiem tiem draņķiem par Britniju, seksu un tamlīdzīgām lietām.

Ir vairāki blogi, kas raksta par izlasītām grāmatām. Jūs paši nepiedāvājat pārpublicēties?

Esmu uzrunājusi blogerus jau pirms kāda laika. Visi blogeri zina, kas ir tribīne. Es nevaru nevienu piespiest publicēties, pie tam - bieži jāuzklausa dažādi vienvirziena argumenti, kāpēc tribīne ir garām. Tas nogurdina.

Bet iedzimtā latviešu kautrība, slikti rakstu, kuru tas interesēs?

Nu ja kauns, tad neko, es jau nedodu atļauju - tu drīksti rakstīt, tu nedrīksti, es pat nezinu, kas slēpjas aiz nikiem. Vēl vairāk - rakstīt var arī anonīmi. Un lēnām jau šādi tādi blogeri pārpublicējas, es domāju, ka lielākā problēma - 90% blogeru raksta neinteresanti, vai interesanti ļoti šaurai sabiedrībai. Loģiski, ka viņiem ir bēdīgi, ja rakstu beigās maz izlasīs, nenovērtēs, nekomentēs. Tad labāk sēdēt savā blogā, kur tev ir 10 fani.

Pati tribīne pretī nepanāks, jaunus talantus neatklās?

Zini kā - mēs aicinājām uz pilsoniskās žurnālistikas balvu, reāli, izsūtīju personīgus e-pastus. Uzmini, cik blogeri piedalījās tajā pasākumā? Neviens. Nu man daudz izdevīgāk ir savu laiku veltīt, piemēram, braucot pa augstskolām un stāstot, kas ir tribīne un jaunie mēdiji, nekā auklēties un lūgties blogerus.

Viņi ir tik bezcerīgi?

Vienkārši ideja pilnu laiku strādāt ar Latvijas blogeriem ir nerentabla. Es esmu viena uz visu šo projektu. No blogeriem, kas māk rakstīt, es laikam uzsvērtu Jeremy un Ms Marii.

Bet kaut kas labs blogošanā tak ir?

Ir kas, ko es gribētu norādīt saistībās ar mūsu blogosfēru. Man liekas ļoti pozitīvi tas, ko dara Aija Jonāne, Maksims Berjoza un Artūrs Mednis - tās konferences, īpaši, kas domātas NVO. Jo tā ir kaut kāda reāla blogeri in action rīcība, kaut kas noderīgs. Un ir nenormāli forši, ka tie cilvēki ir atraduši veidu kā ne tikai darīt to, kas viņiem interesē, bet arī palīdzēt attīstīt visu to interneta un IT iespēju lauciņu. Pie tam - tik brīvā formā, kādā notiek visi tie Bridgecamp.

Vai tribine.lv ir atvērta idejām?

Jā, bet tikai izsvērtām, plānotām un abpusēji izdevīgām. Tādā ziņā - mēs dosim jauniešu organizācijām brīvas baneru vietas. Ja es redzu, ka pasākums ir reāli plānots un pārdomāts. Taču nav tā, ka es piekrītu visiem baneru apmaiņas piedāvājumiem. Es domāju - tas, ka tribīne ir atvērta idejām, ir acīmredzams, jo bieži vien mēs taisām jaunu versiju, kur iekļaujam tieši lasītāju vēlmes, pat ja tās ir mazpopulāras.

Kas ir tribine.lv apakšā? Pašu programmēta?

Jā. Sākumā gan mēs diezgan neveiksmīgi devām viņu programmēt Indijas programmētājiem, bet tur kaut kā mums neizdevās pārvarēt kultūras atšķirības. Tad tādu puspabeigtu produktu turpinājām glābt paši. Vēl joprojām ik pa laikam izlec kāds gļuks, ko saucam par “indiešu dāvaniņām.”

Parastajos ziņu portālos ir problēmas ar komentāriem. Kā ir jums?

Mums ar komentāriem problēmu nav. Izņēmums bija Dina Dannes skandāls, tur beigās bija jāskatās ik pa 15 minūtēm un jādzēš. Bet, es protams rēķinos, kad sasniegsim kaut kādu lielāku masu, palielināsies arī degradējošo komentāru skaits

Cik daudz cilvēku jūs dienā palasa?

Darba dienā ap 6000 unikālo lasītāju. Sestdienās svētdienās tas nokrīt vismaz uz pusi.

Sen atpakaļ jūs pārpublicējāt vienu manu rakstu, jūs skatāties blogos un meklējat ko varētu tribine.lv ielikt?

Jā, nekur.lv ir viens no maniem mīļākajiem latviešu saitiem, tas ir obligāti jālasa tāpat kā delfi, tvnet un apollo. Ja kaut ko inčīgu atrodu, tad lieku iekšā. Paši jau neprotas un uzskata zem sava goda (smejas).

Vai tad ir vērts apollo, tvnet un delfi lasīt?

Protams! Man interesē, kas notiek arī tajā lauciņā, kur tribīne netiek klāt. Un ir interesanti vērot, kā šie portāli strādā un uz ko katrs koncentrējas.

Bet vai tad tribīnei ir tāds mērķis?

Nu kāds mērķis - tās ir ziņas, kas man interesē ne tikai kā tribīnes pārstāvim, bet arī kā cilvēkam, kā latvietim! Un bieži vien man par notiekošo ir viedoklis, ko tad arī uzrakstu tribīnē.

Kādus drukātos mēdijus tu pērc un lasi?

Nekādus - mums darbā nāk Diena, Latvijas avīze, Dienas bizness un žurnāls Klubs - to tad arī izlasu. Bet presi vispār lasu katru otro - trešo dienu.

Un no televīzijas?

Man mājās ir 4 programmas - reizi nedēļā paskatos Panorāmu, LNT ziņas, ja ir laiks - skatos biežāk tieši ziņu raidījumus.

Un Latvijas princesi?

Sākumā skatījos, pēc tam apnika, laikam otro, trešo un ceturto sēriju noskatījos. Bet vispār sekoju līdzi, kas tur notiek.

Un tos dziedāšanas un dejošanas superšovus?

Zvaigžņu lietu skatījos tāpat kā princešu šovu, bet arī tad apnika, koru šovu redzēju vienu sēriju, mēģināju skatīties otro, bet nespēju dēļ reklāmām - tur tas priekšnesums ir 2 minūtes un tad 20 minūtes tukša diršana un reklāmas. Koru kari man likās vismaz kvalitatīvāka dziedāšana, bet nu jā, vairs neskatīšos, jo izbesīja, ka tik ilgi jāgaida tas priekšnesums. Zvaigžņu lietus vienkārši apnika - vadītāji visu laiku vienādi uzvedās un jokoja, šovs garām.

Nikna uz visiem šoviem?

Nē (smejas). Man reāli sāp, ka latvieši nemāk taisīt šovu. Mums nav humora izjūtas un tas nav forši.

Varbūt vajag pilsoniskos šovus? Pamēģināt pašai un izdarīt savādāk?

Nē, es noteikti neesmu šovu cilvēks. Pilsoniskie šovu būtu dizāsters (katastrofa). Šovu producēšana ir augstas kvalitātes produkts. Jāpieturas pie tā, ka pāri visam stāv kvalitāte, nevis kā Latvijas Princesē, kur ainas Rundāles pilī izskatās pēc mājas porno. Tur jāzina kaut kādi principi.

Un interneta mēdijiem tādu nav?

Latvijā interneta mēdijiem nav šovu. Cik esmu novērojusi - līdz šim vienīgie ir bijuši “Brīnumainās pārvērtības” stilā, kur sievietes uztaisa smukas. Tagad TVNets kaut ko ākstās, bet arī - tur nav atdeves ne tehnoloģiskā, ne marketinga ziņā.

Kas tas ir par TvNet šovu?

Nu tur liek slaveniem cilvēkiem iejusties kādā profesijā - Māris Gulbis vienu dienu pavada bērnudārzā un tēlo audzinātāju, Sončika vienu dienu strādā laukos.

Un kā cilvēks, kurus blogus tu lasi, vai arī nepietiek laika?

Es lasu sviesta cibas blogus. No pārējiem blogiem es cenšos ieskatīties mosties.org. Bet pārējo visu caur nekur.lv.

Vai tu pati arī darbojies sviesta cibā?

Jā, jau 6 gadus un ļoti aktīvi. Bet jāatdzīst, ka tur ir lielākais vairums zematslēgas ierakstu, kurus nepubliskoju.

Kāpēc tā? Izmanto kā privāto dienasgrāmatu, vai tikai draudzenēm rādi?

Mani pārāk neinteresē arī šāda filozofēšana. Manu Sviesta Cibas blogu lasa varbūt 4 cilvēki, kas pazīst mani realitātē. Tur ir mani virtuālie draugi, ar kuriem esmu radusi kaut kādu foršu saikni. Zem atslēgas es parasti rakstu kaut ko privātu, intīmu, par darbu, ģimeni. Kādreiz tā nedarīju, bet kopš sāku darboties tribīnē, noslepenoju.

Bet man šķiet ka tieši tādi blogi pietrūkst - privāti, intīmi… Un nevis par SEO krāpniekiem un jaunajiem telefoniem.

Jā, bet tu taču saproti, ka, ja man pievērš pastiprinātu uzmanību un zina, kā mani patiesībā sauc, es nevēlos publiskot privātas lietas. Man liekas, ka šādi blogi var pastāvēt tikai tad, ja izdodas saglabāt anonimitāti. Bet tā kā nekad apzināti neesmu slēpusi, ka marina ir Marta Krivade, tad kaut kādus ierakstus padarīju neredzamus visiem.

Kāpēc blogeriem nepatīk cibas rakstītāji?

Viņiem skauž, ka cibā visi tik gudri (smejas). Nē, nu es nezinu, tiešām.

Kāpēc tu sāki rakstīt cibā?

Tur rakstīja mana māsa un es lasīju, toreiz tur vēl varēja rakstīt tikai ar uzaicinājumiem. Pēc tam, kad es pāris reizes māsas blogā anonīmi iekomentēju, viņai laikam apnika un atsūtīja man ielūgumu. Toreiz man likās stilīgi - tur iepazīties ar jauniem cilvēkiem, iebraukt visā tajā “rakstīšanas” fiškā. Man patika doma, ka tu raksti daļēji priekš citiem, jo dienasgrāmatas es nekad neesmu tā rakstījusi un internetā tu dabū kaut kādu atbildi. Visi tevi sauc par duru, tad tu apstājies, padomā un saproti - točna dura. Man rakstīšana cibā ir reizēm ļoti palīdzējusi, apstāties, padomāt, nomierināties. Tur ir tāda īpatnēja vide - milzīgā koncentrācijā daudz interesantu, dzīves pieredzes bagātu cilvēku un vēl arī rakstnieki, dzejnieki. Tas viss veido absolūti unikālu informācijas telpu.

Sviesta Ciba kā reālā tribīnes dzīve un blogi kā nolaizītie politkorektie lielie portāli?

Nē, tribīne ir baigais pops, bet lasāms. Sviesta Ciba ir kaut kāda maza kopiena ar īpatnēju vidi kurā ir grūti iekļūt. Vispār - viena lieta, ko es gribu īpaši uzsvērt par blogiem un Sviesta Cibu - abas tās auditorijas ir diezgan snobiskas, tikai katra savā stilā. Abas ir neatvērtas un nedraudzīgas, cilvēkam ir “jāizpilda” kaut kādas lietas, lai iegūtu kaut kādu statusu tajās vidēs.

Tā kā mani bloga lasītāji ir ēdiena, grāmatu un veselīga dzīves vieda piekritēji - tu skrien, grāmatas lasi un burkānus ēd?

Kad dzīvoju Juglā, trīsreiz nedēļā skrēju pa 10 km, tad diemžēl pārcēlos uz centru un tagad divas reizes nedēļā vien eju vingrot. Ēdu veselīgi, grāmatas lasu viļņveidīgi - tagad mēnesi neko neesmu lasījusi, pirms tam izlasīju kādas trīs. Bet gadā kādas desmit izlasu.

Kas bija pēdējā grāmata ko esi izlasījusi?

Nils Sakss - Nopietnie nolūki. Pirms tam man bija vērtīgs laiks slimnīcā, kad 3 dienās izrāvu 2 grāmatas. Dž.Orvels „Lai plīvo aspidistra” un Bankovska “Drēbes jeb Ādama tērps”.

Un kur tribine.lv ir Nila Saksa grāmatas recenzija?

Man viņa rakstītais ļoti patīk. Kā teica Reinis Tukišs, satori.lv redaktors, viņš ir cilvēks, kas savus darbus raksta ar sižetu, tāpēc tos ir interesanti lasīt. Man arī ļoti patīk Nila grāmatas makets, tas gan, man liekas, latviešiem izdodas - man patīk maketi, īpaši izdevniecības 1/4 satori maketi. Bet man no Nila Saksa bail. Viņš ienīst sievietes. Es nemāku rakstīt recenzijas, pie tam, ap mani ikdienā ir pārāk daudz “augstās raudzes” rakstītāju, es negribu saņemt komentārus par neprofesionālu recenziju.

Tribinē tak var jebko publicēt…

Var, bet tas atkal ir laiks. Ja man paliek brīvs laiks, tad es kaut ko rakstu tribīnē, bet vispār - kā jau teicu - prioritāri es strādāju pie portāla attīstīšanas.

Intervija pārpublicēta no blog.broka.lv ar autora atļauju.